Futbola vēsture

O, krieviem kārtējā atceres diena - https://www.sports.ru/tribuna/blogs/091099/2596581.html - būšot kaut kāda rakstu sērija pilnīgi. Super, ceru, ka tiešām svaigu info vilks laukā. Un nākammēnes 10 gadi, kopš Mariboras. Viena jubileja pēc otras.

Mēs gan ar baķku toreiz par Ukrainu topījām. Baķka teica, ka jātopī par ukriem, jo krievi lielajos turnīros vienmēr izgāžas un atstāj sliktu iespaidu, kopš 1988. gada, bet tad bija PSRS un tas neskaitās, tāpēc jātopī par Ševčenko. Tā mans baķka teica. Es piekritu. Nu daudz ko es sapratu 10 gados. Tomēr gribējās pavērot Ševu lielā turnīrā, jo tas ko redzēju ČL ar Kijevu bija iespaidīgi, bet šams jau paspēja Milānā kļūt par zvaigzni, un tur jau rakstā minēts, ka nedēļu pirms mača ar Krieviju, ielika hetriku Lacio. Zvērs.

Atceros, ka spēle bija ļoti muļļaina, garlaicīga. Ukriem galīgi negāja, Ševam nekas nesanāca. Paralēli Gusjevs ziņoja rezultātus no Francijas-Islandes mača, tur ik pa laikam bija niča, kas it kā apmierināja gan ukrus, gan krievus, laikam. Nu Francija tad būtu trešie, ja nospēlētu ničā. Bet mēs ar baķku sapratām, ka Francija noteikti izvilks, un tad neizšķirta gadījumā Ukraina būs 2. vietā, saglabājot cerības tikt uz čempi.

Taču tad Karpins ielika. Šķita, ka viss ir cauri. Ukri izskatījās ļoti vāji, salūzuši galīgi. Kas notika tālāk visi zina. Tādas lietas lielajā sportā nevar izskaidrot, vienkārši reizēm notiek. Protams, ka to sitienu grieza Ševa, bet nu tā bija vienkārši sakritība un liela veiksme. Atceros kā baķka atkārtojumā emocionāli komentēja Fiļas ļapu. Precīzi neatminos, protams, bet aptuveni - prigajit za mjačom, lovit, i padajit v svoji vorota! Krasava! Tas der.
Otra tik priecīga krieva tajā vakarā nebija.

Fiļam, protams, vāks. Briedušam vīrietim tādu kļūdu pieļaut ir milzīgs psiholoģisks zvēliens. Tur jau par impotentu var kļūt. Bet čalis saņēmās un vēlāk turpināja vilkt Spartakā.

Nu un ukri vēlāk paši iespaidīgi apdirsās. Labi, ka tagad sporta vērošana vairs nesagādā tādus pārdzīvojumus, tas, protams, pateicoties redzeslokam un intelektam. Saproti, ka ir miljards citu lietu ar ko savu vienīgo dzīvi izdaiļot.

Arseblog podkā bija Raitijs un minēja, ka apciemojis Bergkampu. Viņa kanālā video ir ārā

Viss jau skaidrs par to Rekobu, talants-raspizģajs, kādu lērums. Tikai viena lieta netika pieminēta. Izlasē tā arī neko neparādīja. Daļēji to var izskaidrot ar to, ka trāpījās tur laikmetā, kad Dienvidamerikā bija kaudze spēcīgu izlašu, līdz ar ko kvalifikācijas uz Pasaules Kausu reizēm bija smagākas par pašu finālturnīru. Tagad tur ir vājākā Brazīlija tās vēsturē, pusbeigti Argeni un Kolumbi ar Urugvaju šad un tad izšauj, taču tajā laikā visas minētās bija ļoti spēcīgas + Čīle, Paragvaja un vienā kvalī izšāva Ekvadora un Peru. Cita lieta, ka Urugvajai kapitāli neveicās tajos pašos kvaļos. Zaudējumu pārspēlēs Austrālijai visi noteikti atceras. Interesanti, ka piedalījies tikai divos Kopa Amerikas turnīros no septiņiem (laiks, kad bija izlases aptverē), vienā no kuriem visu turnīru nosēdēja uz beņķa. Kāpēc tā? Jautājiet kaut ko vieglāku. Dieva dēļ, man nav ne jausmas, iespējams vienkārši lika mīksto uz to turnīru.

Tad nu vienīgais finālturnīrs - 2002', kur sadega tajā trakajā grupā ar Senegālu.

uz PK2002 vienatnē praktiski vilka izlasi. Urugvaja tajos laikos bija ļoti vāja un Rekobā bija vienīgais līderis ilgu laiku. turklāt viņš izlasē nespēlēja uzbrukumā - kurš tad viņam bumbas pienestu? bija pussargs. arī uz 2006. vilka viņš visvairāk un pret tiem pašiem austrāļiem bija vienīgais spēlētājs, kuru var izcelt. un tur arī viņš bija viduslīnijas spēlētājs.
a tā, viņš nekad nebija formā. sīkās traumas bija tik daudz, ka tas ietekmēja karjeru izlasē. viņš jau Interā tikai kādas divas sezonas no 10 nospēlēja pilnu spēļu komplektu. visās pārējās sezonās trauma pēc traumas un slinkuma dēļ grūtības uzņemt formu pēc traumām.

No Dienvidamerikas vienmēr ir bijis grūti kvalificēties, jo tur kvalī nav punduru, pret kuriem garantēti punktus savākt. Agrāk Venecuēla visiem pienesa punktus, tgd pat tā vairs nav. Pie tam kalnos izbraukumā pret Bolīviju, Peru un Ekvadoru visiem grūti.

Nu šis gan pavisam subjektīvs tops. Visādi Fernandinjo un Erikseni, kuriem vēl nav iestājies noilgums, samiksēti kopā ar vēsturiski akreditētām leģendām. Tik subjektīvi, ka nav ko komentēt, tikpat labi tur varēja iekļaut Viktoru Dobrecovu. Bet nu patīk, ka turpina un sola neapstāties.

O, Krievijas futbolā jauna jubileja - https://www.sports.ru/tribuna/blogs/openletter/2639488.html

Ne velti saka, ka Krievijā futbolam ir dziļas vēsturiskas saknes, jau otro mēnesi no vietas zīmīgs datums. Ar tādām tradīcijām regulāras uzvaras noteikti ir tikai laika jautājums.

Taču cieņa Diņam par atklāto vēstuli. Noteikti 99% atteicās to visu komentēt, bet te cilvēks godīgi stāsta par lielāko zaudējumu savā karjerā. Profs. Protams, pārhaipota bija tā izlase, maksimāli pārhaipota, taču teikšu tā - tā bija vienīgā Krievijas izlase, kas to bija pelnījusi. Lai arī tikai uz gadu, bet tā bija pasaules līmeņa blice ar kādiem nekādiem, bet Anglijas Premjerlīgas futbolistiem sākumsastāvā un topošo rezultatīvāko Euro 2012 pussargu rezervē.

Tāds murgs Krievijas futbolam vēl 1000 gadus nedraud, jo diezin vai kāda paaudze jelkad pietuvosies tādam līmenim. Ja nav virsotnes no kuras krist, tad izpaliek arī pārdzīvojums. Elementāri.

No citas planētas. Kur nedzer pirms spēlēm, nesit cilvēkus ar kājām un neguļ ar brāļu sievām. Nekad nebija tajās Golden Ball listēs (izņemot 1996. gadu, kad nodominēja Euro 1996), nebija popkultūras meinstrīmā, bet visi zināja, kas viņš ir un visās FIFĀS vienmēr meklēja Šīreru uzbrukumā. Lieliska karjera izlasē, uzticams trim klubiem, super rezultatīvs EPL, kad tā vēl bija mežcirtēju līga. Taisni neticās, ka tāds mierīgs un pašpietiekams vīrietis kā Šīrers spēlēja deviņdesmitajos, kas bija Anglijas futbola atsaldētākais periods.

Kā mans sencis vienmēr teica - vot Širer, nastojaščij napadajuščij!

bija jau viņš arī kretīns. ne tik populārs, jo plikpauris un nesmuks, bet bija tāds pats britu lašara kādi pārējie. tāpēc arī meinstrīmā pasaules līmenī uz visiem saviem sasniegumiem netika.

Kamēr visādi jefiņi nodirš Ņikitu Kovaļčuku, Kovijs turpina piegādāt elitāru saturu:

Satriecošs lampovijs laivs pēc katastrofas Mariborā.

Studijā vēl daudz maz adekvātais Čerdancevs. Emocionālais nelaiķis, veterāns Sevidovs. Tikko karjeru noslēgušais Geničs, vēl pavisam zaļš, neviens vēl neticēja, ka Krievijā ex-futbolists varētu kļūt par žurnālistu, jo futbolisti apriori ir idioti, bet Geničs kļuva. Geničs iesāka šo virzienu. Insaideris Nobeļs vēl bez puncīša, tagad bez matiem un ar puncīti, bet nu kā gan savādāk, kaut kur jau tie insaidi ir jāglabā. Puncītī. Un Borja Ļevins, kuru vēl uzskatīja par nepieciešamu aicināt uz tādiem pasākumiem.

Sarunas moderatore - nelaiķa Konstantīna Jerjomenko (miņi-futbol) meita. Draugs interesējas vai nav pieejams kāds video materiāls, kur šo moderē?



Kaisles ziņā šis viss atgādina VK podkāsta augstākos punktus.

O, cik interesanta saruna. Timūrs Žuraveļs savā blogā dabūja Romānu Pavļučenko (Pavlo, Super Pav, Pavļuk, Спящий гигант).



Sen nebiju neko par viņu dzirdējis. Tomēr Krievijas futbola leģenda, to nevar noliegt. Hiddinka ēras super uzbrucējs. Bet nu mentāli totāls kolhoznieks, tāpēc arī nestabils. Smieklīgi, bet nezināja faktu, ka sportistiem pēc treniņiem vajag ēst aptuveni 30 minūšu laikā, lai masa aug. Pats tā nedarīja, jo nepatika sviedrainam pie galda sēdēt. Man gan arī tā nepatīk, es sākumā izstaipos, ieeju dušā un tikai pēc tam ēdu, bet nu kardio cilvēkiem tas nav tik būtiski. Te tomēr runa par profesionāļiem, kas par to saņem bargu naudu.

Atceros Pavlo, kopš FIFA 2001, kur šamais bija pieejams Volgogradas Rotorā, tandēmā ar Maksimu Bondarenko.

Fantastisks darbs. Lūk, tā ir jāveido apskati. Nevis, kā tagad jaunie, kas rubī tehnoloģiju, māk jūtūbu, bet rezultātā piecās minūtēs vienkārši pārstāsta vikipēdijas faktus, neliekot klāt neko savu, jo nav to pieredzējuši vai arī vienkārši neprot. Kartavijs rubī stāstīt, tā, ka tu gribi klausīties vēl un vēl un nepamani to, ka apskats ir noslēdzies.

Nākamais būšot par Arsēnu vēderpresi Vengēru. Bet šovakar - Benisio del Toro Visente del Boske!

Satriecošs darbs. Līdz dvēselei aizkustināja. Žēl, ka atstāja ārpus kadra Monāko un Japānas posmu, bet tad jau būtu jātaisa vismaz uz 2h un jālaiž Netflixā.



Ļoti priecē Ņikitkas jaunās idejas. Zinu, ka viņam dzīvē neiet viegli. Kaut kādi veselības trabli. Ragi no bijušās. Alimenti. Nu, klasiskais mūsdienu īstā vīrieša aļņa komplekts, bet čalis cīnās un iedvesmo. Prieks!

Kā jau Ziemassvētkos pienākas - ķeramies pie klasikas.

Dāņu dinamīts! Tieši tā un nekā citādi tālajā 1998. gadā Pasaules Kausa laikā Anatolijs Kreipāns nodēvēja Dānijas futbola izlasi. Danske turnīra gaitā aizkļuva līdz pat 1/4 finālam, kur skaistā spēlē kapitulēja brazīļiem. Dānijas sastāvā performēja brāļi Laudrupi, viens no tiem savas gaitas izlasē aizsāka vēl astoņdesmito gadu sākumā, kad arī sāka veidoties īstais Dāņu dinamīts, kas detonēja 1986. gada Pasaules Kausā Meksikā.

Jā, gan. Dānijas futbols senatnē bija visai skaudrs, taču iepludinot akadēmijās Carlsberg koncerna naudu mazā valsts sāka producēt naturālus talantus - Jespers Olsens, Prebēns Elkjāers, Alans Simonsens, Mikaēls Laudrups - tie visi noteiktos laika posmos bija totāli monstri un ar šādiem kadriem sastāvā Dānija devās uz Pasaules Kausu Meksikā. Te gan jāmin, ka vēl pirms diviem gadiem tā izkļuva no Euro 84 grupas, atstājot jaņos Beļgijas un Jugoslāvijas izlases, taču Euro turnīrus līdz 1996. gadam neviens īsti neņēma par pilniem. Tur piedalījās labākā gadījumā tikai astoņas izlases un to statuss nebija pat tuvu Pasaules Kausam.

Dānijas izlase vācu trenera Zepa Pjonteka vadībā uz Kausu aizsūtīja futbolistus, kas pārstāvēja tādus klubus ka Manchester United, Bayern, Liverpool, Juventus, Feyenoord un PSV. Un tomēr, tomēr...daudzi neticēja, ka Kausā dāņiem kaut kas spīd. Grupā tika ielozēta visai šerpa - īstā Vācija (Rietumvācija), Urugvaja un Skotija.
Dāņi ar vieglu izbīli apspēlēja skotus (1-0). Noslaucīja Urugvaju (6-1) un pārliecinoši nodominēja Vāciju (2-0).

86. gada Kauss bija Maradonas turnīrs, taču tajā spēlēja lērums izcilu futbolistu un vienu var apgalvot droši - E grupas ietvaros tas bija Prebena Elkjāera turnīrs, Kausa Bronze Ball ieguvējam mačā pret Urugvaju 3+2.



Mačā pret Vāciju savas 20 minūtes saņēma Alans Simonsens, kas Dānijas futbolā bija kaut kas līdzīgs mūsu Paharam Euro 2004 kontekstā. Viennozīmīgs izlases līderis gadus pirms turnīra un blāva ēna pašā turnīrā. Euro 1984 Simonsenam, kas uz sekundīti bija 1977. gada Eiropas labākais futbolists, mačā pret Spāniju tika saulauzta kāja. Tas arī bija beigu sākums. Taču uz Meksiku Alans devās un Vāciju piesmiet palīdzēja.



Pirms 1/8 fināla pret Spāniju speci jau vienisprātis uzskatīja dāņus par viennozīmīgiem favorītiem un visa turnīra tumšajiem enģeļiem. Grūti pateikt, kas īsti notika. Daļēji uz šo jautājumu centās atbildēt mans britu kolēģis. Došu vārdu viņam:

Simonsen was European Football of the Year in 1977, but despite that and the fact Nielsen's team contained a number of players who would star in the 1980s – Morten Olsen, Simonsen, Arnesen, Elkjær, Lerby and Jens-Jørn Bertelsen – they did not take international football particularly seriously. They hung out at a Copenhagen nightclub that became known as "the clubhouse". Denmark were an international team in name, and a pub team in nature.

Vai tiešām dāņi pēc sensacionālā grupu turnīra laidās uzdzīvē? Ļoti iespējams, kā lai savādāk izskaidro absurdo kļūdu, ko pieļāva Mančestras vingeris Jespers Olsens, ar ko arī iesāka savas izlases sagrāvi, kas noslēdzās ar baiso 1-5? Pie rezultāta 1-0 savas komandas labā tādu kļūdu var pieļaut vai nu debitants vai nu galīgs zadrots-ujebans. Ne viens, ne otrs Jespers nebija, taču kļūdu pieļāva (3:35 min).



Dāņu dinamītam turnīrs bija cauri. Dānija tajā aizvadīja četrus mačus, kuros demonstrēja nepieradinātu, naturālu futbolu, kam tādam pietuvoties vēlak spēja Āfrikas izlases, bet ne jau pragmatiskie eiropieši. Tā bija performance, ko Dānija vairs nekad nespēja atkārtot. Jā, pēc 6 gadiem tā izcīnīja Anrī Delonē kausu, taču atgādināšu, ka līdz pat Euro 1996 šo turnīru neviens neņēma par pilnu. Pasaules Kauss Francijā drīzāk bija 1986. gada atblāzma.

Tomēr, ja nu kādam šis viss ir par smagu un konjaks jau pulsē deniņos - laipni aicinu noskatīties Merī Kerī jaunāko klipu, kurā 50 gadīga vecmāmiņa ar jaunāko tehnoloģiju un štukaturkas palīdzību tiek padarīta par 20 gadīgu palaistuvi. Tikai nenoticiet, ka viņa tiešām tik labi izskatās. Savādāk tā jūs apburs kā dāņu dinamīts, līdz brīdim, kad atskārsiet, ka jūsu tūplī jau triecas spalvainas vecmāmuļas strapons!

Mans kolēģis - Kartavijs Ņikitoss turpina apkopot leģendāros koučus. Šoreiz van Gāls. Neticama karjera - uzvara ČL ar Ajax bērnudārzu, kas tagad šķiet kaut kas absolūti nereāls, uzvara Holandes čempī ar AZ un otrā triumfālā atnākšana pie izlases stūres.

Protams, pāri visam zarubas ar pašu Krūfu. Un tās zarubas jau nebija kā tagad, kad kaut kāds Gvardiola tviterī ar Konti cīnās (nu es nez, pirmie, kas ienāca prātā, es tak nesekoju jaunajai skolai), bet nu tādas šerpās, dzīvajā tā teikt, jo interneta jau nebija.

Liels darbs ieguldīts, un daudzi apskati vēl priekšā, baudiet, pizdastradaļci!

Esiet sveicināti latvieši un puskrievi!

Svētki ir noslēgušies, taču tas mums neliedz kavēties pagātnē un domāt par trekniem falliem, kā nekā viens no tiem reiz spēlēja Maskavas Lokomotīvē, taču ne par to šoreiz stāsts.

Aleksandra Šovkovska sakarā pastāv viens mīts. Proti, ka savas vienīgās kļūdas klubā un izlasē viņš pieļāva 1999. gada ietvaros (Bayern pusfināls, Slovēnijas plovs). Tad lūk. Tas ir mīts. Nepelnīti aizmirsta ir viņa laža 2000. gada pavasara mačā pret Madrides Real, Čempionu Līgas otrajā grupu turnīrā. Kļūda maksāja Kijevai spēlēšanu 1/4 finālā.

1999. gada rudenī Kijeva tika ielozēta vienā kvartetā ar Lācio, Leverkūzeni un Mariboru. No šīs grupas Dināmo izkļuva tikai apstākļu sakritības rezultātā. Paldies bija jāsaka slovēņiem, kas spēja ne tikai aspēlēt kijevļanus, bet arī atņemt punktus Neverkūzenei. Rezultātā visu izšķīra nedaudz labākā vārtu starpība un Kijeva soļoja uz otro grupu turnīru. Protams, tā tika norakstīta uzreiz pēc tam, kad tur pretī saņēma Real, Bayern un Rosenborg. Taču Lobanovska blice negaidīti iztaisnoja muguru un pierādīja, ka arī bez Ševčenko sastāvā var spēlēt racionālu un uzbrūkošu futbolu. Priekšējā līnijā kopā ar Rebrovu dominēja gruzīns Georgijs Demetradze. Pirmajos mačos pret Real un Bayern gan nācās samierināties ar minimāliem zāģiem (1-2), taču pirms 5. kārtas Dināmo un Real bija vienāds punktus skaits (6). Uzvara Santjāgo Bernabeu un Kijeva kontrolē situāciju grupā, pēdējā mačā pret Bayern vāciešiem vairs neko nevajadzētu. Neizšķirts vai zaudējums - situāciju kontrolē Madride, jo labāka vārtu starpība.

Neticami, bet līdz pat mača 72. minūtei rezultāts bija 2-1 par labu Kijevai. Real nopelnīja patālu soda sitienu, protams, pie bumbas devās Robī Karlos. Šovkovskis šķietami kontrolēja mūri. Varbūt viņš domāja, ka sitīs kāds cits, varbūt domāja, ka tiks atdota piespēle, kas zina, Roberto Karlos tajā mačā vēl nebija šāvis pa kasti, taču vienu faktu Šovkovskim bija jāzina - kā reiz deviņdesmitajos par brazīļa soda sitienu taktiku ar zinātaja toni izteicās Vasja Utkins - Если он засеменит - значит будет бить. О, засеменил, засеменил!
Karlos zasemeņil, udaril, Šovkovskij lažanul un rezultāts kļuva 2-2.

1H 18 MIN 21 SEK



Uzvara noslēdzošajā mačā pret Minhenes rezervistiem (2-0) bija bezvērtīga. Tālāk pateicoties labākajai vārtu attiecībai soļoja Madride. Vēlāk tā kļuva par ČL kausa ieguvēju, kamēr Kijevai tās bija Lobanovska ēras beigas. Nu un beigu sākums būtībā. Verpakovska un Rinkona atnākšana to tikai nedaudz aizkavēja.

Šovkovskis - briesmīgu, fatālu kļūdu autors. Un tāpat labākais varočiks Ukrainas vēsturē. Paradokss.

Hmm, laikam būs jāsāk skatīties vēsturiskie mači, jo futbols un sports ir kancelēts
Jautājuns tikai kur?!

krievie un turkiem pohuj un spēlē.

termometrs rakstīja:krievie un turkiem pohuj un spēlē.

Baltkrievi un Austrāļi

Bez pārsteigumiem Stepanovs Top-10

https://www.givemesport.com/1563818-premier-league-the-worst-50-players-ever-have-been-named

interesanti topi viņiem tur. mani visvairāk fascinē ne tas, ka Stepanovs bija sliktākais spēlētājs Senālā un EPL, cik tas, ka viņš Senālā bija 4 gadus. Senāla ziedu laikos.

Oļegs Saļenko, bļaģ.



Patīk Utkina spēja ironiski un smalki troļļot, lai gan šeit laikam viss pa nopietno. Nu gribējās iekļaut Saļenko TOP-10, kāpēc nē. Galu galā 5 golus Pasaules Kausā vienā spēlē joprojām neviens nav iesitis. Un arī nekad vairs neiesitīs. Cits futbols tagad.

Manā topā būtu Pavļučenko. Fenomenāli talantīgs, bet arī fenomenāli slinks cilvēks. Un to atzīmēja 4 dažādi TOP treneri. Nu, bet talantīgs taču.

Daudz laba, vēsturiska futbola noskatīts pēdējos mēnešos. Kārtīgi iepazinos ar Kamerūnu 1990'. Tagad jau visi mači ir pieejami. Teju jebkura senā spēle. Spēj tik skatīt.

Drīz jau atsāksies arī NHL.

Pavļučenko divtūkstošo vidū bija vnk fenomenāls uzliesmojums. patiešām tāds supertalants parādījās, kurš sita daudz, bija kruts čalis, stabils un sēdināja tajā laikā tik ļoti mīlētus ārzemniekus uz sola. atceros tos laikus... īpaši kkā prātā 2007.gads, jo tad daudz komunicēju ar kkādu čali no Maskavas, kurš bija Spartaka ultru klubā un bija nenormāls fanātiķis. tad Pavļučenko bija ļoti aktuāls.

Šovasar aprit 20 gadu, kopš vērojām 2000. gada Eiropas čempionātu. Tas ir pietiekams laika nogrieznis pēc kura var spriest par turnīra svaru spēles vēsturē. Euro 2000 viennozīmīgi ir kulta turnīrs. Maģisks turnīrs. Labākais Euro Anrī Delonē kausa vēsturē.

Sakrita viss - laikmets, futbolistu paaudze, turnīra formāts, divas brīvdomīgas rīkotājvalstis, pat tāds sīkums kā millēniums, kas piedeva notikumam pasakas noskaņu.

Manas paaudzes cilvēkiem Euro 2000 ir viens no pirmajiem lielajiem turnīriem. Man tas bija pirmais Eiropas Čempionāts. Ja Pasaules Kauss Francijā bija iepazīšanās ar futbolu, tad pirms Euro 2000 jau biju eksperts ar Panini uzlīmju albumu rokās. Kur tad bez Panini uzlīmju albuma?!

Laiks, kad internets šķita kaut kāds abstrakts kosmoss un, piemēram, par Nunu Gomešu un Žoao Pintū uzzinājam skatoties pašas spēles un klausoties Anatolija stāstus.

Viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc šis ir labākais Euro un viens no iespaidīgākajiem turnīriem futbola vēsturē ir tieši komandu sastāvi. Futbola leģendas teju katrā blicē. Ambīcijas milzīgas. Spēku samēri neviennozīmīgi, bet līdz ar to intriģējoši. Maču scenāriji - fantastiski! Iziesim cauri izlašu pieteikumiem.

Grupa A

Anglija: Vecā skola (Sīmens, Adamss, Kīouns) sakausēta ar jaunajiem supertalantiem (Bekhems, Ouvens, Skoulzs) un pašu Alanu Šīreru priekšgalā.

Vācija: Līdzīga aina. Matēuss, Bīrhofs un Haslers ierindā. Taču par vietu sastāvā stabili cīnās jaunie - Daislers, Ballaks un Jankers. Par vietu vārtos konkurē Kāns un Lēmans. Kā teiktu Anatolijs - arī novājināta un nestabila Vācija ir un paliek Vācija.

Portugāle: Par šo izlasi pirms turnīra zinājām tikai to, ka tur spēlē Figu. Pēc turnīra jūsmojām un zinājām visu sastāvu. Mūsdienās atkal zinām tikai vienu spēlētāju.

Rumānija: Paaudzes pīķis. Popesku, Petresku, Moldovans, Muņķjanu. Protams, lielākās zvaigznes - Ilije, Kivu, Mutu un pats Hadži. Padomājot, nemaz nepārsteidz, ka izkļuva no grupas.

Grupa B

Beļģija: Tumšādainie (tajā laikā Eiropā tas vēl skaitījās netipisks kolorīts) brāļi Mpenzas kopā ar veterāniem Vilmotsu un Nilisu. Mājinieku faktors, taču šoreiz ar to bija par maz.

Itālija: Bez Vjērī un Bufona (abiem traumas pēc savstarpējas sadursmes), taču ar lērumu citu zvaigžņu, kas gan autobusu mācēja uzlikt, gan vajadzības gadījumā golus sasist. Klasiska Itālija.

Zviedrija: Lāšons, Andešons un Ļjungberjs. Ar tiem jau pietika, lai nebūtu garlaicīgi. Diemžēl nepietika izkļūšanai no grupas.

Turcija: Hakans Šukurs un 21 laupītājs. Ko gan te vēl piebilst.

Grupa C

Jugoslāvija: Kaut kāds balkānu Dream Team. Stankovičs, Jugovičs, Mijatovičs, Miloševičs, Mihajlovičs, Kovačevičs un jaunais Kežmans. Kvalifikācijā aiz sevis atstāti horvāti. Varat iedomāties.

Norvēģija: Deviņdesmito super paaudzes pēdējais lielais turnīrs. Kvalifikācija iesākta ar zaudējumu Latvijai. Finālturnīrā deviņi spēlētāji no EPL klubiem.

Slovēnija: Zlatko Zahovičs ar bandu. Galvenajam trenerim 36 gadi. Kaut kāds absurds un vienā grupā ar Jugoslāviju. Pieklājīga debija, vēlāk šī pati izlase kvalificēsies arī Pasaules Kausam.

Spānija: Tas varēja kļūt par Mendjetas un Raula mūža turnīru, taču Real leģenda 1/4 finālā pārsita pendeli pāri vārtiem.

Grupa D

Čehija: Čehu briedums būs pēc četriem gadiem, taču jau Euro 2000 sastāvā - Nedveds, Bergers, Kollers, Poborskis, jaunais Rosickis, Šmicers, Jankulovskis un nelaiķis Srničeks. Kvalifikācijā izsisti 30 punkti no 30 (tomēr atceramies, ka tas vēl neko nenozīmē!), taču finālturnīrā nāves grupas mandrāža un Kollinas piešķirtais fake penalty darīja savu.

Dānija: Kopā ar beļģiem objektīvi vājākā izlase turnīrā. Beļģiem vismaz bija mājas tribīnes. Dāņiem noslēdzās Laudrupu ēra. Šmeihels jau bija vecs, bet Tomasons ar Sandu kaut kā neperformēja. Nulle golu. Lai nu kā, nāves grupa, kas gan ko tur pārmetīs.

Francija: Pasaules Čempioni. Zidāns pašā sulā. Visi gaidīja performanci no Aneļkā, bet performēja Anrī, Trezegē un Viltõrds. Kaitinošākā izlase turnīrā.

Nīderlande: Mežonīga konkurence par vietu sastāvā. Teju katrā pozīcijā futbola dzīvā leģenda. Kā ar tādu sastāvu tā paaudze neiekļuva nevienā no lielajiem fināliem un pamanījās nekvalificēties nākamajam Pasaules Kausam - mistika!

Protams, saprotu tos, kam tuvāks Euro 2004. Latvijas debija paliks sirdī uz mūžu. Arī tas bija lielisks turnīrs. Taču Euro 2000 bija kulta turnīrs. Pat neskatoties uz to, ka tajā nepiedalījās izlases ar kurām spētu identificēties - Latvija, Krievija vai Ukraina. Tāpat labākais Euro vēsturē. Ja manas vienaudzes tajā vasarā jau pamazām mācījās veidot ģimenes (kh-khmm)... tad man tajā jūnijā bija tikai futbols. Futbols, futbols, futbols. No rīta līdz vakaram.

Filma par Euro 2000 - Euro Legends:



Ko jūs par šo visu domājat? Savu viedokli izsakiet komentāros, apspriedīsim tematu kopīgi.