Futbola vēsture

episki, ka Portugāli līdz 2000. gadam zināja tikai Figū, bet pēc 2000. visus. un tagad zina tikai Ronaldū. starpība tikai tāda, ka visa tā trakā zelta paaudze, kas rāva ne tikai izlasē labi, bet vilka arī dažādākos Eiropas klubu grandus 15 gadu garumā neko nevinēja un pat tuvu nenonāca (zaudējums grieķiem mājas finālā ir ekvivalents neiekļūšanai turnīrā, manuprāt), bet ar Ronaldū, kad pārēja komanda ir vnk pabiras viņi paņēma titulu grieķu stilā. parāda, cik regresējis ir futbols.

termometrs rakstīja:episki, ka Portugāli līdz 2000. gadam zināja tikai Figū, bet pēc 2000. visus. un tagad zina tikai Ronaldū. starpība tikai tāda, ka visa tā trakā zelta paaudze, kas rāva ne tikai izlasē labi, bet vilka arī dažādākos Eiropas klubu grandus 15 gadu garumā neko nevinēja un pat tuvu nenonāca

(zaudējums grieķiem mājas finālā ir ekvivalents neiekļūšanai turnīrā, manuprāt),

bet ar Ronaldū, kad pārēja komanda ir vnk pabiras viņi paņēma titulu grieķu stilā. parāda, cik regresējis ir futbols.

Nepiekrītu Tev par neko no šitā.
Tas pie mums LV, futbola provincē, nezināja. Pats teici, ka vilka top klubus, tātad apritē bija.
Neskaitot Figu -
Baija, Koutu, Paulu Souza, Rui Košta, Konseisau bija zināmi, ja ne masveidīgi, tad zināmi

Porčas 90.-o gadu otrās pusē bija kas līdzīgs Beļģijai nesen, no kuriem gaidīja lielus darbus, bet kuriem uz to galu galā nebija iekšā. (Atkāpe par Beļģiju, uzskatu, ka viņi savu potenciālu tomēr principā realizēja, tas, ka tauta gribēja vairāk par 3. v. PK, maz ko nozīmē, ir arī citas blices pasaulē).

(1. zaudējums grieķiem mājas finālā ir ekvivalents 2. neiekļūšanai turnīrā, manuprāt),
Kamon, kas tā vēl par mentālo vingrošanu un goal-postu bīdīšanu, nepārpūlies šitā. Pirmajā tu tiec līdz galam un tev bik pietrūkst finiša taisnē, a otrajā tu stāvi malā un siekalojies. Kāda vēl tur ekvivalence. Nu, tad jau Francijai arī bija jāvinnē tas savs mājas fināls pirms 4 gadiem, a ko darīt, 2 komandas tomēr spēlē finālā. Teiciens "bija jāvinnē" vispār nepatīk, tad jau nav jēga vispār spēlēt, veicam twitter balsojumu, sadalām medaļas un visi laimīgi, vinnēs tas, kuram pēc publikas domām, "bija jāvinnē".

Zinājāt, ka Latvija nupat vinnēja virtuālo hokeja čempionātu?
https://eng.lsm.lv/article/culture/sport/latvia-wins-first-virtual-hockey-championship.a361110/

Faak, tas ir tik meta, lai nu ko, bet šito mēs varam, gan Girgensonu all star spēlē, gan virtuālo čempi vinnēt
Un vinnēja tie, kuriem, pēc tautas domām, bija jāvinnē. But I digress.

bet ar Ronaldū, kad pārēja komanda ir vnk pabiras viņi paņēma titulu grieķu stilā. parāda, cik regresējis ir futbols.
Izlašu turnīru specifikā vienmēr ir ir bijis svarīgs game management, vienmēr ir bijis motīvs "izvirzies vadībā un māki noturēt". Brazilas 1982, kuras tā cildināja par estētiku, tā arī neko nevinnēja. Holandiešu totālais futbols 1974-78 arī.
Mūsdienu foot ir ātrāks, atlētiskāks un kvalitatīvāks kā jebkad agrāk. Kvalitatīvu futbolu tagad spēlē arvien plašāks nac. izlašu skaits. Apgalvojumiem par degradāciju attiecīgi neredzu pamatu.

Bet Tev jau nekas nepatīk!
Spānija galina futbolu ar savu possession
Portugāle vinnē bez skaļiem uzvārdiem - pabiras, vinnē ar disciplīnu un taktisko fleksibilitāti - degradācija. Visur hiperbolas un balts/melns.

Tad kā ir jāspēlē futbols, Termo??

Tu gribi kā lai visi spēlē - kā 2004. g. Portugāle? 2000. g. Nīderlande? Bet tā nekad nebūs, nekad visi nespēlēs tā, lai mēs visi būtu apmierināti. Un nekas nestāv uz vietas arī, bet tā ir atsevišķa diskusija, mums te bija runa pirms kāda laika par to, ka komandas presings liek cilvēkiem man marking skilu zaudēt - kas ir neizbēgami vnk. Bet nu es atkal novirzos no temata.

Vakarā būs vairāk laika, par savu pieredzi ar Euro uzrakstīšu.

tikai Mārčs var kaitināties pa sen izrunātām tēmām 10 reizes pa jaunam un aizmirst, kas bija izrunāts pirms tam.

Protams, ka futens attīstās. To jau Lukomskis arī nepārtraukti atgādina. Ka zāle jums bija zaļāka, bet, lūk, viņš tur skatoties visādus XG datus un redz, ka tagad Luksemburga skrien ātrāk par Platinī laika Franciju un tā tālāk. Es neko no tiem iks džī nesaprotu, kam man galvu piesārņot. Kādreiz pietika ar Sport-Expresa ocenkām, vot tur viss bija uzreiz skaidrs!

Kā lai neattīstās, ja medicīnas tehnoloģijas ir tā progresējušas, ka tagad jau deviņdesmitie izskatās kā akmens laikmets. Šito vienmēr atkārto arī Kartavijs Ņiks Ņikita Kovaļčuks, kad stāsta par futbola leģendām. Proti, ja deviņdesmitajos būtu tādas lāzerskanēšanas un kādas tik vēl tur opcijas, tad Ronaldo, Del Pjēro, Ouvens, Pahars un citas zvaigznes tā nesačakarētu savas karjeras. Ronaldo to celi esot griezuši bezmazvai ar nazi un dakšiņu. Tur jau pēc operācijas paskatoties vien ģībiens nāca. Tagad tā vairs neviens nedarot, jo ir kosmiskas nano-tehnoloģijas, ultraskaņas un kas tik vēl ne.

Nu un?! Tas viss nemaina faktu, ka mūsdienu futbolā trūkst PERSONĪBU un HARIZMAS !!!

Think about it!

termometrs rakstīja:tikai Mārčs var kaitināties pa sen izrunātām tēmām 10 reizes pa jaunam un aizmirst, kas bija izrunāts pirms tam.

Un Tu biedri, arī nevari vien beigt atkārtot savas partitūras par futbola pagrimumu, kgan pēc dzimš. gada man pieklātos būt sarūgušajam onkam.
Tu futbolā dzīvo nostaļģijā pēc pagājušās desmitgades un netiec no turienes ārā.
Tādi nu esam.

labdien rakstīja:
mūsdienu futbolā trūkst PERSONĪBU un HARIZMAS

Termo tūlīt teiks, ka arī tas ir izrunāts un obvious, bet mūsdienu futbolā harizma ir pričenes un soctīkli, kas mums, kungiem, savukārt ir par pliekanu, mums vnk nesaprast, lai tie jaunie skrien...

Ceru, ka tomēr uzrakstīsi arī savu pieredzi ar Euro 2000

martinsk rakstīja:

termometrs rakstīja:tikai Mārčs var kaitināties pa sen izrunātām tēmām 10 reizes pa jaunam un aizmirst, kas bija izrunāts pirms tam.

Un Tu biedri, arī nevari vien beigt atkārtot savas partitūras par futbola pagrimumu, kgan pēc dzimš. gada man pieklātos būt sarūgušajam onkam.
Tu futbolā dzīvo nostaļģijā pēc pagājušās desmitgades un netiec no turienes ārā.
Tādi nu esam.

un kas tur slikts? un kas nepareizs?

Kreipānam 60!

http://sportacentrs.com/futbols/25062014-bimbambols_kreipans_un_vina_lomas?page=2

Tik daudz turnīru. Dinozaurs!

Bļaģ, kā zajebal tas Navaļnijs. Ieeju jūtubē - tur Navaļnijs. Medūzā - Navaļnijs. Pat Delfos tagad Navaļnijs. Baidos, ka no ledusskapja arī līdīs laukā.

Karoč, man aktuāli šķiet pacelt treneru tematu. Es neizprotu haipu ap Gvardiolu un Zidānu. Viņiem iedeva visu gatavu, Pepsam Mesī, Xavi, Injesta+ La Mansija akadēmiju ar visām tikām takām, ko viņš no galvas zina. Xavi un Injesta vairs nevelk? Oj, Pepss, nabadziņš, kā gan tu vari pastrādāt šādos apstākļos, še tev Nejmārs ar Suaresu.
Kamēr Zidānam - miljardus un Krištianu ar Modriču. Nu tur Beils vēl do kuči. Skaidrs, ka uzreiz lērums titulu sabira. Katram savā laikā.

Man patīk treneri, kas strādā ar drēbi, audzina savu ģeķišče, kā krieviņi saka. Un tad pienāk viņu laiks. Tādi ir Prusaks (Klops), Berdijevs, Fernando Santos (Grieķijas un Portugāles izlase, neviena feila!), Starkovs, Mourinju.

Katrs no viņiem savā laikā sasniedza milzīgus augstumus ar šķietami viduvējiem kolektīviem. Zinu, ka šajā forumā visai stabili heito Mou, bet nu uzvarēt Čempionu Līgā ar Porto un Inter - ko tādu huj kāds atkārtos.

Jūsmošana par Pepsu un Zidānu man nešķiet adekvāta.

tā jau mūžīgā diskusija par treneru tipiem. man arī patīk otrais tips un manuprāt Peps un Zizū nekad nestāvēs blakus Klopam un citiem tādiem treneriem. bet viņiem arī nav jāstāv tam blakus. nav fakts, ka Klops tiktu galā un sasniegtu tos rezultātus ar top komandu kā Barsa.
lieliskākais piemērs, ko mūsdienās varam redzēt ir Gasperīnī, kurš izveidoja lielisku Dženovu un bija haipots Itālijā par to, bet kad deva iespēju Inters, kurā bija jāaizvieto Maurs pēc trebla un vajadzēja uzreizēju rezultātu - Gasperīnī ļoti ātri nofeiloja un pat miņas nebija no tā haipa. un tagad atkal - atgriezās savā vietā, izveidoja komandu no nezināmiem spēlētājiem, un tagad jau 3 gadus viņa Atalanta no viduvēja kluba ir kļuvusi par haipotāko un krutāko komandu Eiropā.

visvairāk žēl ir par to, cik liela nozīme mūsdienās ir sociāliem medijiem un popularitātei tajos. piemēram, pāris gadus atpakaļ internetu pārņēma Zidāna puslaika runa ČL finālā. man liekas, ka es biju vienīgais, kas nesaskatīja tajā pilnīgi neko īpašu, jo tajā nebija nekā īpaša. bet visi tā sprāga, kāda runa, kas par uzmundrinājumu. ja pateikt, ka jums jāspēlē labāk, jo Real ir leģendārs klubs un pašlaik jūs neesat pelnījuši tā kreklu ir īpaši, tad bļe sorī, bet no Toļika stāstiem par oldschool puslaiku runām šermuļi skrien pār muguru.

3 ČL un iespējams divi La liga tituli galīgi nav slikti priekš trenera, kuram pat īsti nevaru pateikt kāds stils vai taktika. Atgādina Filu Džeksonu, kurš mācēja ar personībām sastrādāties. Izņemot, ka Filam bija trijstūris
Liekas Hansī Flikam Bayern arī kaut kas uz šo pusi sanāk. Spēlētājiem viņš patīk

Alan Pardew's eight-year contract at Newcastle United officially ends today.


In that time:
Pardew gets sacked FOUR times
The world was meant to end... twice
Three UK General Elections
Donald Trump becomes US president
UK leaves the European Union
Two FIFA World Cups
Leicester promoted and won the league
Fergie retires, Moyes sacked, LVG sacked, Mourinho sacked...
Liverpool win the Premier League after 30 years
Watford go through TWELVE managers

'Cause this is Africa

Āfrikas futbols savu spozmi pasaulei pavēra 1990. gada vasarā, Pasaules Kausā Itālijā. Līdz tam brīdim tikai viena Āfrikas izlase bija pārvarējusi grupu turnīru – 1986. gadā to paveica Maroka, taču marokāņi ir arābi, bet kad mēs runājam par Āfriku mēs iztēlojamies sulīgas šokolādītes, nevis aizdomīgas dvieļu galvas, vai ne? Black lives matter, galu galā.

1990. gadā visus pārsteidza Kamerūna. Tās treneris bija 47 gadus vecais sovjets Valērijs Ņepomņaščijs, kurš 1988. gadā stājoties pie Kamerūnas izlases stūres domāja, ka viņam tiek uzticēta jauniešu izlase un pietam nezināja ne vārda franciski. Viņam palīdzēja tulks. Savas idejas un nostāju komandai viņš translēja caur tās veterānu 38 (!) gadus veco Rožē Millu, kurš arī guva četrus vārtus finālturnīrā.

Kamerūna spēlēja sensacionālu futbolu, jau atklāšanas mačā tā skaitliskā mazākumā, beigās paliekot pat deviņu vīru sastāvā, ar 1-0 šokēja Argentīnu. Tālāk sekoja uzvaras pār zolīdajām Rumānijas un Kolumbijas izlasēm. Ceturtdaļfinālā nācās atzīt angļu pārakumu, taču briti knapi aiznesa kājas un par to spēli Linekeram vaicā un provocē joprojām.



Kamerūnas paveiktais atstāja lielu ietekmi ne tikai Āfrikas futbolā, bet arī padomju pank-rokā. Vienu no Krievijas rokmūzikas kulta figūrām Jegoru Ļetovu 1990. gada vasarā Urālu kalnos sakoda ērce. Encefalīts un mājas režīms. Ārstēšanās vietā sanatorijā Ļetovs izvēlējās skatīties futbolu dīvānā pie TV, kas bija viens no viņa hobijiem. Drudžainos bezmiega murgos ar temperatūru pie 40 viņš trinkšķināja kaut kādus ģitāras akordus un dungoja tekstus, kamēr televīzijas ekrānā plosījās Kamerūna un pie stūra karodziņiem neprātīgos dančos lēkāja Rožē Millā. Tādos apstākļos arī esot tapis viens no Ļetova labākajiem albumiem - Прыг-скок. Ārsti brīdinājuši, ka jebkurā momentā Jegoru var paralizēt un viņš vienkārši sajuks prātā, taču nākamajā rītā pēc Pasaules Kausa fināla Ļetovs esot pamodies pilnīgi vesels. Nedaudz zinot, kāds bija Ļetovs, jāsaka, ka šis vājprātīgais stāsts pat varētu būt daudz maz patiess.

1990. gadā es slimoju par Kamerūnu, bet 1994. gadā par Nigēriju. Āfrikas izlases vēl nebija sabojātas ar naudu. Tās spēlēja kā bērni, kā dzīvnieki... labā nozīmē. A dzīvniekus es mīlu, jo tie ir labāki, cēlāki un uzticamāki par cilvēkiem. Āfrikāņos ir gars un ideja. Viņi zina par ko cīnās un mirst. Viņiem futbols nav sports, bet gan karš.

Tā nelaiķis Ļetovs, saproties.

Savukārt mana pirmā Āfrikas izlase bija Nigērija. Deviņdesmitajos tur izauga vesels lērums izcilu futbolistu, kas arī noplosījās divos Pasaules Kausos un Olimpiskajās spēlēs.

Gandrīz visos šajos turnīros mirdzēja tādi uzvārdi kā Amokači, Amunike, Jekini, Okoča, Olise, Ikpeba, Kanu, Babangida, Rufai (kaut kas no Karaļa Lauvas) un, protams, Finidi Džordžs. Neviens nesaprata, kāpēc Finidi Džordžs nevis Džordžs Finidi, jo Džordžs it kā ir pierastāks kā vārds. Tomēr bija Finidi Džordžs.

1994. gadā Nigērija debitēja Pasaules Kausā un pamanījās izcīnīt pirmo vietu grupā, esot kvartetā ar Argentīnu (Dievs jau aktīvi pūderēja degunu, taču parādījās Batistuta), tajā laikā spēcīgo Bulgāriju (Stoičkovs) un kādu nekādu Grieķiju (vienmēr kaut kur ielien).

Kausā piedalījās 24 izlases, režģis bija sarežģīts, līdz ar to pirmā vieta grupā nebūt negarantēja relatīvi vājāku pretinieku 1/8 finālā. Rezultātā plejofos Nigērijai nācās spēkoties pret vienu no turnīra favorītēm Itāliju, kuras sastāvā bija Jēzus Kristus. Aptuveni tāda visā Itālijā bija attieksme pret Roberto Badžo, viņu naturāli pielūdza. Pēc neveiksmes fināla gan Badžo tika sists krustā un viņa karjera pamazām sāka rietēt, taču tas jau ir cits stāsts. Mačā pret Nigēriju tieši Badžo ievilka Skvadra Adzurru aiz ausīm nākamajā kārtā. Nigērijas uzvara būtu pandēmijas līmeņa sensācija. Tā bija tuvu uzvarai, it īpaši, kad tiesnesis otrajā puslaikā skandalozi noraidīja Džanfranko Dzolu, kurš uznākot uz maiņu, tajā brīdī atradās laukumā tikai 8 minūtes.

Šo spēli FIFA TV mums piedāvā noskatīties par velti bez reģistrācijas un SMS:



Taču Super Ērgļu lidojums tikai sākās. Nigērija kļuva par pirmo Āfrikas izlasi, kurai izdevās triumfēt Olimpiskajā futbola turnīrā. Jā, protams, es nekad neesmu kotējis Olimpisko spēļu futbola turnīrus, domāju, ka ja 1996. gadā tur nepiedalītos Ronaldo, tad visiem būtu līdz lampiņai. Tomēr Ronaldo turnīrā piedalījās, tajā piedalījās arī Bebetū, Rivaldū un Robertu Karlušs, un arī Nigērija piedalījās visai jestrā sastāvā. Abas izlases tikās gan grupu turnīrā, gan pusfinālā un tieši pusfinālā Nigērija arī paveica vienu no neticamākajiem kambekiem futbola vēsturē. Protams, grūti iedomāties tādu kambeku nopietnākā līmeņa mačā, un tomēr, tomēr... Turnīra finālā Nigērija ar 3-2 apspēlēja Argentīnu, kuras sastāvā bija Krespo, Simeone, Klaudio Lopes un Ortega...

Nigērijas turnīra hailaiti:



Pasaules Kauss Francijā 98’ bija pirmais izlašu turnīrs, kuram es sekoju. Nigērijas sastāvu šajā turnīrā papildināja Selestīns Babajaro, kurš jau pēc gada gūs vienus no vārtiem Chelsea uzvarā pret Skonto un Tarībo Vests, kurš paliks vēsturē ar savām kolorītajām bizītēm, tajā laikā tas bija kaut kas - wow.

Atceros, ka iepazinos ar Āfrikas futbolu Nigērijas un Spānijas savstarpējā grupu turnīra spēlē. Nigēriju jau visi zināja un cienīja, tā nokļuva nāves grupā ar Spāniju, Bulgāriju un Paragvaju. Varbūt tagad šāds četrinieks nešķistu nekas sevišķs, bet deviņdesmito beigās to definēja kā nāveni un šādā kvartetā sadegt varēja jebkuras divas izlases. Spānija gan, protams, uzskatīja sevi par favorīti. Viņu sastāvā mirdzēja Subisaretta, Jerro, Luis Enrike, Morjentess, Rauls... taču mačā pret āfrikāņiem La Ligas zvaigznes sagaidīja auksta duša.



Spānija brauca mājās pēc grupu turnīra, tikmēr Nigērija arī otrajā Pasaules Kausā pēc kārtas uzvarēja savā apakšgrupā un 1/8 finālā tikās pret Dāniju. Disciplīnas trūkums, pretinieku nenovērtēšana, pārāk aktīvas svinības? Grūti pateikt, kas notika. Dānija pārbrauca pāri Āfrikas izlasei un tas arī bija izcilās paaudzes beigu sākums.



Atceros, ka es vēl aktīvi sekoju ērgļiem Āfrikas Nāciju kausos un 2002. gada Pasaules Kausā, taču tajā Nigērijai atkal trāpījās nāves grupa – Argentīna, Anglija un labākās raudzes Zviedrija. Tas jau bija par daudz. Neizšķirts pret Angliju, pēdējā vieta grupā un paaudžu maiņa, kas acīmredzot izrādījusies ļoti sāpīga, jo nevienā no nākamajiem Pasaules Kausiem (vienam pat nekvalificējās) Nigērija neko prātā paliekošu nespēja paveikt.

Jau 21. gadsimtā Āfrikas futbols producēja Senegālas un Ganas izlases. Man prātā vairāk palicis Senegālas 2002. gada modelis, kas sākumā ar Francijas līdzdalību uztaisīja rīmeiku 1990. gada atklāšanas mačam, bet pēcāk 1/8 finālā izsita labākās raudzes zviedrus. Gana ar Esjēnu, Appiju un Gjanu gan vairs nebija mana izlase.

Āfrikas futbols nu ir kļuvis daudz pragmatiskāks, melnā kontinenta vadošie futbolisti spēlē Eiropas klubos, kur tos ir izskolojuši ar mūsdienu shēmām, tendencēm un taktikām. Āfrikāņi ir zaudējusi savu šarmu un eksplozitāti. Domāju, ka daudzi vēl topī par tām izlasēm vairāk pieraduma un nostaļģijas pēc. Ja Ļetovs vēl būtu dzīvs, viņš nekad nesarakstītu albumu, iedvesmojoties no pašreizējā Āfrikas futbola.

Skrējējs rakstīja:
Karoč, man aktuāli šķiet pacelt treneru tematu. Es neizprotu haipu ap Gvardiolu un Zidānu. Viņiem iedeva visu gatavu, Pepsam Mesī, Xavi, Injesta+ La Mansija akadēmiju ar visām tikām takām, ko viņš no galvas zina. Xavi un Injesta vairs nevelk? Oj, Pepss, nabadziņš, kā gan tu vari pastrādāt šādos apstākļos, še tev Nejmārs ar Suaresu.

Kamēr Zidānam - miljardus un Krištianu ar Modriču. Nu tur Beils vēl do kuči. Skaidrs, ka uzreiz lērums titulu sabira. Katram savā laikā.

Man patīk treneri, kas strādā ar drēbi, audzina savu ģeķišče, kā krieviņi saka. Un tad pienāk viņu laiks. Tādi ir Prusaks (Klops), Berdijevs, Fernando Santos (Grieķijas un Portugāles izlase, neviena feila!), Starkovs, Mourinju.

Katrs no viņiem savā laikā sasniedza milzīgus augstumus ar šķietami viduvējiem kolektīviem. Zinu, ka šajā forumā visai stabili heito Mou, bet nu uzvarēt Čempionu Līgā ar Porto un Inter - ko tādu huj kāds atkārtos.

Jūsmošana par Pepsu un Zidānu man nešķiet adekvāta.

Vot iemetīšu savus 2 kapeiķus par treneriem, ir vērts.

Termo labi pateica par treneriem, kuri labi paceļ pelnrušķītes, bet noflopo vidē, kur viņus presē. Gasperīni šādā ziņā ir hrestomātisks piemērs.

Man vienmēr ir kaitinājušas replikas no sērijas "ai, tur Barcā vai Real jau ir viegli strādāt, tur tev ir viss jau gatavs". Huju. Citādi visu elites klubu, vai savas līgas favorītu klubu, vēstures būtu pilnas ar ielikteņiem, viduvējībām, kuras amatā ir tikušas uz pazīšanos, bet tā nebūt nav. Ir tieši otrādi, papilnam piemēru, kur cerīgam trenerim presējošā vidē nesanāk.

Piemēru netrūkst. Šusters Madridē. Hujande Ramoss Madridē, atceraties? Benitess, Lopetegi Madridē. Tas pats Gasperīni Interā, kur nu vēl labāks piemērs. Ne katrs ir gatavs strādāt vidē, kur katrā spēlē ir jāiet uz uzvaru, kur viņu pisīs galvā teju pēc katras neuzvarētas spēles, un ne katrs ir gatavs strādāt vidē, kur viņam ikdienā ir jātopī miljonāri un dīvas, kuriem jebkurā brīdī var uznākt melnie virsū.

Peps un Zidāns tieši ar to ir sevi pierādījuši, ka atšķirība no ne mazuma piemēru spēj strādāt vidē, kur no viņiem prasa maksimumu, un to viņi arī piegādā ar apskaužamu regularitāti.

Peps pārtaisīja pašapmierināto Ronaldinju vilkto Barcu par tiki takas mašīnu. Injesta un Čavi pat Raikārda komandā nebija spilgi vilcēji. Paskatieties, kā Peps ir transformējis vairāku ar sevi saistīto personāliju karjeras. Case in point, de Broine un Silva. Vai kāds spētu iedomāties šādu CM duetu? Peps spēja un ar to pat uzvarēja līgu. Nākamais individuālais piemērs - Stērlings. Nedomāju, ka pie cita trenera viņš spētu tā progresēt, un kļūtu tik produktīvs un, atvainojos, par anglicismu, impactful. Būtu palicis pie Klopa, varbūt ari. Bet pie daudziem citiem - uzskatu, ne tuvu nebūtu garantēts. Cik nav redzēti zīmulīši, kuri vienubrīd spēj labi driblēt, a pēc tam stipri atsēžas.

Ar Zidānu līdzīgi. Viņa tapšana par treneri man lika domāt - nu kur Tu lien? Ne katrs foot stārs garantēti kļūst par labu treneri. Tak turpini smaržas reklamēt un TV šovos uzstāties. Tevi taču noēdīs! Klinsmana piemērs kaut vai ko vien ir vērts. Par Zidānu man lika mainīt domas viņa 2. sezona Madridē, kur es ČL izslēgšanas spēlēs redzēju apbrīnojami viegli spēlējošu komandu, kur visi zināja, kas kuram ir jādara, un kur visiem to arī izdevās parādīt. Tas nav maz. Sk. augstāk minētos piemērus ar treneriem, kuriem zarna bija par tievu.

(sekos posts Nr 2)

Man patīk treneri, kas strādā ar drēbi, audzina savu ģeķišče, kā krieviņi saka. Un tad pienāk viņu laiks. Tādi ir Prusaks (Klops), Berdijevs, Fernando Santos (Grieķijas un Portugāles izlase, neviena feila!), Starkovs, Mourinju.

Katrs no viņiem savā laikā sasniedza milzīgus augstumus ar šķietami viduvējiem kolektīviem. Zinu, ka šajā forumā visai stabili heito Mou, bet nu uzvarēt Čempionu Līgā ar Porto un Inter - ko tādu huj kāds atkārtos.


Dažreiz no 1 (underdog) līdz 2am (pārhaipots) nemaz nav tik tālu. Es piem ļoti cienu Santušu par viņa sasniegto ar Portugāles izlasi (manā iepriekšējā postā par Portugāles izlasi Francijā varējāt izlasīt).

Maura sasniegums ar Portū arī ļoti uzteicams, kaut ar atkāpi, ka tā sezona ČL nu bija kaut kāds pilnīgs bezpriģels, ar domu, ka neviens no garantētajiem favorītiem netika nekur. Kas zina. Viss it kā var notikt un vēl kāds anderdogs ar tādu pašu izlēceju treneri izšaut vēl mūsu dzīves laikā.
Ar Interu savukārt uzskatu, ka tik liels anderdogs viņš vairs nebija. Morati gāja va banque un sastāvs bija patiešām cienīgs. Izņemot vienīgi spēli ar Barcu, tur jā, pārlēca pāri paši savai tirsai. Finālā pret Bayern, lai arī spēlējot no 2. numura, šaubas par pelnītu uzvaru nebija, visu izdarīja kā pēc notīm.
A heito Mou ne par kvalifikāciju vai tās trūkumu, bet par to, ka ir pimpis kā cilvēks.

Liriskā atkāpe par Klopu - man ļoti nepatika arī par viņu proponētais stereotips pēc zaudētā fināla pret Real, ka Klops neuzvar finālus. Bundeslīgas titulu viņš, protams, paņēma Bavārijas vājuma brīdī. Bet visus finālus, kur bija nonācis līdz spēlei pret Real ieskaitot, figurēja kā pastarītis. Nespēlēja no spēka pozīcijām. Un pastarīši arī uzvar retos gadījumos.

Finālā pret Spurām jau bija spēka pozīcijās un tās uzskatāmi parādīja. Šaubas, uzskatu, nebija ne minūti. Savukārt vēl pirms tam mačs Enfīldā pret Barcelona uzskatu ir viens no futbola vēsturē subjektīvi skaistākajiem, emocionālākajiem un svarīgākajiem vispār. Šīs sezonas Premjerlīgas izspēlē arī - beidzot viņam bija komanda, no kuras varēja reālistiski sagaidīt uzvaru, un uzskatu, ka ar to arī Klops kā treneris ir parādījis savas patiesās spējas.

Žēl, ka Arsenāls viņu neuzrunāja uzreiz pēc aiziešanas no Dortmundes, bet atstāja vēl Arsēnu. Bet tas jau ir cits stāsts.

Gorodņickis publicējis video par Klopa motivācijām un taktiskajiem paņēmieniem. Nezināju neko no šī visa, bija ļoti interesanti.

Beidzot arī par Ševčenko. Jā, piekrītu Ņikitosam. Fanojām visi. Kijevā, Rīgā, Minskā, Maskavā, Milānā, Londonā, Zakarpaķjē. Pasē neskatījāmies un politikas nekādas nebija. Pahars, Ronaldo, Ševčenko. Tie bija galvenie straikeri tajā laikā. Skrējām pirkt Sport-Expresu un skatījāmies vai ir kārtējie vārti Ševam vīkendā. Zelta Bumba, protams, tika uztverta kā liela personīga uzvara.

Ceru, ka cienīgi nostartēs Euro 2021 un tad aizies trenēt AC Milan. Zidāna ceļu.

Saistošs dokumentārijs par Francijas Pasaules Kausa maču starp ASV un Irānas valstsvienībām:



Galvenajās lomās Irānas futbola leģenda - Mehdi Mahdavikija. Kārtīgs redneku mids ar pieredzi Eiropas klubos - Frenkijs Hejduks (nejaukt ar Milan Hejduk no Colorado Avalanche). Un šveiciešu glītais vīrietis - Urs Maijers.

Ažiotāža ap to spēli tiešām bija pamatīga. Galvenais, ka atbrīvotāji tām dvieļa galvām pamanījās zaudēt...

Futbols nav tikai pūšļa spārdīšana. Tur ir viss - ģeogrāfija, politika, vēsture, reliģija. Nevienā citā sporta veidā netiek ietverti tik daudzi un dažādi dzīves klāsteri. Izglītojamies, nekad par vēlu!

Pirms interneta laikmeta paralēlās spēles, kurās izšķīrās titulu / kvalifikāciju likteņi ir kaut kas fantastisks. Tā it kā divās dažādās planētās mači noritētu. Izredzētie, kuriem bija mobilais telefons (!) zvanīja tiem, kas pie TV ekrāniem, jo stadionā tu biji izolēts no apkārtējās pasaules. Emocijas, neziņa, kaut kādi radio uztvērēji, čarkstošas rācijas, jebeņ. Pietam šeit tas viss norit jau XXI gadsimtā. Kā pasaule dažu gadu laikā ir mainījusies, līdz nepazīšanai, vienkārši nav ko teikt.



Tagad atliek ar pāris klikšķiem ieiet laivskorā vai sports.ru, meh...

Interesants pētījums pacelts - labākie asistenti 21. gadsimtā. Laikam tikai klubos. Informāciju apkopojis transfermārkts, tad nu jābūt daudz maz precīzai infai, jo nu... nultajos tās piespēles ne vienmēr fiksēja. Atcerēsimies, ka Sport-Express kādreiz atzīmēja divus asistentus, kā hokejā!

https://www.givemesport.com/1580025-the-25-players-with-the-most-assists-since-since-the-year-2000

Aršāvins līmenī. Vai sport-express'a faktors? Nezinu. Ticu, ka jaunībā pret Himkām un Luč-Energijām viņš tos pasus varēja pamatīgi iekrāt. Vienā Anglijas sezonā arī bija ļoti produktīvs: https://www.worldfootball.net/assists/eng-premier-league-2010-2011/

Steffen Hofmann - kaut ko atceros. Laikam bija tajā Vīnes Rapid sastāvā, kas iekļuva ČL, kvalifikācijā izsitot Maskavas Loko.

Godīgi sakot, visvairāk pārsteidza ieraudzīt sarakstā Halku, bet kur tik viņš nebija spēlējis.

nezinu, baigi neticētu šādam topam. protams, ka Mesī un Ronaldū status no sākta gala skaita un ir precīzs skaits zināms, tai pat laikā tādu klasisku asistentu par kuriem runāja komentētāji un eksperti te pat nav. atceros, ka Rotēnam bija gandrīz 10 sezonas Ligue 1 ar 10+ asistiem sezonā.

Kartavijs Ņikitoss, kurš nav nekāds hujesoss sācis darbu pie Zidāna triloģijas. Augstāk minētā iemesla dēļ es vienmēr labprāt klausos viņa stāstus. Par Zidānu ir interesanti. Nesen ar Swordu topikā panesās diskusija par gaismas sūtņiem un darba zirgiem. Piemēram - Mesī, Ronaldo (No.9) - sūtņi, kamēr Krištianu - darba zirgs. Nu un tā tālāk.

Man domāt, ka Zidāns arī bija darba zirgs, jo atvērās visai vēlu, pietam, jau būdams 24 gadu vecumā aizvadīja ļoti blāvu Euro 1996. Te gan ir paskaidrots, kāpēc tā notika. Vienīgi, kur Ņikitoss izrāva, ka vingbeks Lizarazū bija plejmeikers un salīdzināja viņu sadarbību ar Zidānu kā Xavi-Iniesta, to gan es ņe jebu.

Tālākās daļas droši vien būs garlaicīgākas, man tieši tie Zidāna pirmsākumi Kannā (wtf, tur tak kinofestivāls notiek nevis futbolu spēlē) un Bordo superklubā interesēja.

Utkins par diženo.

Par Romancevu pieņemts iesmiet un kritizēt, bet būdams savā praimā viņš drāza Eiropas topus. Gandrīz aizbrauca trenēt Deportivo. Kvadrati-šķenočki-zabegaņija — slāvu futbola klasika. Andrjuha Štolcers arī slavēja Oļegu (video redzams 18:33 min. - saguris).

Bubnova kungam gan šo video labāk nerādīt, paliks pavisam slikti.

Izglītosimies. Mazāk pazīstams, bet nozīmīgs personāžs ievērojama kluba vēsturē. Branko Zebecs.

https://www.bbc.com/sport/football/52970612

Ņikitoss joprojām ir ceļā uz Jūrmalu. Tikmēr turpina priecēt ar jaunām antoloģijām. Šoreiz ar Krievijas Zidānu - Aleksandru Mostovoju. Pietam, ar paša Aleksandra piebildēm, remarkām, tā teikt.

Kā atceramies, tad labāko futbolistu savas karjeras laikā Mostovojs bija redzējis spogulī. Līdz ar to pērļu arī šeit ir pietiekami.

Hailaiti:

54:40 min. un 1:29:38 min.

Nesaprotu, kur Krakovas mežos ir pazudis Velns, kad šitāds stafs nāk laukā.