Vārtsargi

ā, bļa, viņam vārds Vaclavs. nu labi.

Jūs vispār zināt, kurš nomira? Šis: http://en.wikipedia.org/wiki/V%C3%A1clav_Drobn%C3%BD

termometrs rakstīja:
Vaclavs? tikko rādīja par Eurosportu! 1996. vai 2000. plosījās pret Vāciju! vēl komentātors uzteica, ka plosījās. psc, tikko. žēl.

1996. gadā čehu vārtus sargāja Petrs Kuba, bet 2000. gadā stāvēja Srničeks. Kur tur kaut kāds Vaclavs?! āh, Tu tak neko nezini no futbola vēstures un pat klausīties nejēdz. Vējagrābslis! Tu tak esi stulbs, stūūūūlbs!!!

S
T
U
L
B
S

viens no Meksikas futbola populārākajiem un vismīlētākajiem talantiem. lai gan Eiropā ne īpaši pazīstams. gribu Jūs iepazīstināt ar Meksikas futbola leģendu - vārtsargu Osvaldu Sančežu:



Sančezs profesionālajā futbolā ir jau vairāk par 20 gadiem. sobrīd viņam ir 39. es pievērsu viņam uzmanību 2006.gada Pasaules Kausa laikā, kad Meksikas izlasei bija ļoti labs sastāvs. tās komandas līderis gan fiziski, bet galvenais garīgi bija tieši Sančezs. viņa sniegums bija slavēts visa turnīra laikā, tāpēc domāju, ka arī daudzi no Jums par viņu dzirdēja. kopā ar Rikardū viņš ieņēma trešo vietu labākā turnīra vārtsarga balsojumā. diemžēl, par cik Portugāles izlase tika tālāk par Meksikas, gods iekļūt simboliskajā izlasē tieši portugālim.
lai nu kā, daudzi uzskata, ka 2006.gada PK bija viņa pēdējais lielais sasniegums. gadu pirms tam viņš tika atzīts par Meksikas līgas labāko vārtsargu, to Amerikas Čempionu Līgas labāko vārtsargu un Konfederācijas kausa (2005) labāko vārtsargu.
pēc 2006.gada karjera izvērtās savādāk. viņš nomainīja komandu - pameta savu ilggadējo klubu Guadalaharu, kurā aizvadīja vairāk par 500 mačiem un pārcēlās uz Lagūnu. ar Lagūnu viss negāja tik labi no sākuma. taču ar laiku Sančeza ietekme uz komandu deva augļus. pateicoties viņam komanda sāka uzņemt apgriezienus un vecais labais Sančezs, kurš uz to brīdi vairs pat nekotējās izlasē, kur jau ienācis bija Očoa, atgriezās.
2007.gadā viņš aizveda savu jauno komandu līdz Meksikas līgas plejofu finālam, kurā gan zaudēja. bet jau 2008.gadā viņš uzvarēja Meksikas līgā un bija saukts par šāda veikuma galveno iemeslu.
viņa fenomenālais sniegums ļāva viņam vēl vienu reizi atgriezties izlasē. kamēr Giļermo Očoa zaudēja neizjuta konkurenci, viņa spēļu līmenis izlasē kritās. Korona līmeni neturēja, bet visi pārējie konkurenti bija pārāk veci, lai turētu līdzi. pēc gandrīz gada nespēlēšanas izlasē Sančezs atgriezās. un atgriezās tik labi, ka kļuva par izlases pirmo numuru. atkal.
viņam bija tas gods aizstāvēt Meksikas izlases vārtus CONCACAF Zelta kausā, kuru meksikāņi nevienam negaidot uzvarēja. un viņa dominance turpinājās gandrīz divus gadus. viņš aizvadīja visu PK2010 atlases ciklu līdz traumai.
pēc uzvaras Meksikas līgā 2008.gadā Osvaldo guva savainojumu, kas izrādījās ne īpaši nopietns, bet ļoti slikts priekš vārtsarga. kopš tā laika viņš arvien biežāk un biežāk bija spiests izlaists spēles. un aiziet no izlases. uz 2010.gada PK aizbrauca trīs citi vārtsargi, lai gan visiem bija skaidrs, ka pirmajam bija jābūt Sančezam.
kopš 2009.gada gūtās traumas Sančezs vairs nebija tik spožs kā līdz tam. viņš joprojām bija komandas kapteinis un viens no līderiem. kā arī joprojām bija viens no mīlētākajiem meksikāņu sportistiem. un ļoti daudzi ticēja, ka viņš atgriezīsies atkal. jau trešo reizi.
un viņš atgriezās. 2011/12 gadu sezonā Sančezs pierādīja, ka ne velti viņu uzskata par leģendu un vienu no visnozīmīgākajiem spēlētājiem visās komandās, kurās viņš paspēja paspēlēt. galvenā viņa īpašība ir cīņas spars un cīņa līdz pēdējam. uz 2011.gadu komandas spēle kritās, bet viņi spēja to atgūt. lielākoties pateicoties Lagūnas kapteinim - Osvaldo. viņa lieliskais sniegums un atgriešanās lika Meksikas izlases treneru štābam saukt Sančezu atpakaļ izlasē. arī šoreiz Sančezs piekrita atgriezties, bet atgriezties uz vienu vienīgu spēli. tā bija viņa atvadu spēle. un simtā spēle izlases rindās. spēle, kurā tika zaudēt Brazīlijai, kļuva par pēdējo spēli izlasē vienai no ne tikai Meksikas futbola lielākajām leģendām, bet Meksikas izlases vienai no lielākai leģendai. viņš kļuva par otro vārtsargu Meksikas izlases vēsturē, kurš sasniedza 100 spēļu robežu un viņa varoņdarbi Zelta Kausā 2003.gadā, Konfederāciju kausā 2005.gadā un Pasaules Kausā 2006.gadā, kā arī pārējās no simts lieliskām spēlēm spēles paliks atmiņā ļoti, ļoti daudziem Meksikas izlases atbalstītājiem.
jāpiemin, ka 2012.gadā Sančezs pacēla Meksikas čempionu kausu aizvedis komandu līdz uzvarai finālā.

Osvaldo atvadu spēle:



tāds lūk neliels ieskats ļoti interesantā un bagātā karjerā. futbolista karjerā par kuru mēs īpaši daudz nezinām. bet, kurš ir tik nozīmīgs veselai nācijai, par kuru mēs tik daudz zinām.
vēl interesantāku viņa statusu mūsdienu futbolā padara haips, kas tika sacelts ap Giļjermo Očoa. Očoa Eiropā kļuva par īstu sensāciju, kad 2007.gadā parādījās pirmie viņa video internetā. uzreiz uzradās ļoti daudz vārtsargu ekspertu, kuri teica, ka 'kāds te Bufons, kāds Kasiljass, vot Meksikā ir Očoa, vot tas ir vārtsargs. labākais pasaulē'. un kā gan var nebūt par tādu, ja viss, ko par tevi zina, ir tavs fenomenālais atlētisms un deveļu vilkšana?
un neviens no šiem ekspertiem nezināja, ka visus šos gadus, visu šo laiku, kad visi zināja, kas ir Očoa, Meksikā kotējās vienīgi Osvaldo Sančezs. pat karstākie Očoa fani zināja, ka Giļjermo nekad nebūs pat tuvu tam līmeni, kurā Sančezs aizvadīja 20 savas karjeras gadus. un pareizi, ka nezināja. jo viņš ir gladiators. bet mūsdienās gladiatori nav aktuāli. aktuāli ir modeļi.
starp citu laikam vēl nav nosaukti 2011/12 gadu sezonas Meksikas labākie futbolisti un pastāv liela iespējamība, ka Osvaldo Sančezs tiks atzīts par labāko 2012.gada vārtsargu. kas padarīs viņu par vēl īpašāku sportistu. īsts meksikāņu Bufons.

Eu, bet izrādās, ka tas kurš nomira īstenībā bija aizsargs.

Bļa, Daini...

Nu bet ko es raxtiju potom

Es ar nolohojos. Es padomāju, ka tas Drobnijs arī ir GK. Nepamanīju wiki, ka centra defs. Vāks. Vēl Čehu uefa citēja, un tāpēc man likās, ka citē Čehu, jo kolēģis nomira. Vai tad GK kādreiz izsakās par laukuma spēlētajiem? Nu, vo. Tāds feils visiem. Termo gan tāpat ārpus konkurences.

Utkins:

''Рамос и Жозе никогда особенно друг друга не любили, а о ссоре с Касильясом смешно читать. С Касильясом нельзя поссориться. Если хоть немного себе представлять, что это за парень, а он воплощение командного духа и дисциплины – чушь это собачья. Мало того – я уверен, что Жозе потому и выбрал Касильяса, чтобы посадить на скамейку, что понимал: он-то как раз не станет по этому поводу мутить воду, и внутри команды это останетс чистым способом встряхнуть всех и не обратить при этом встряску в скандал. Ошибка ли это? Возможно. Нам важно, что именно выбирает Моуринью в качестве действия, и очевидно, что ищет он – мотивацию. Именно ее, только ее.''

Международная федерация истории и статистики футбола (IFFHS) признала лучшим вратарем мира 2012 года капитана мадридского «Реала» и сборной Испании Икера Касильяса.

В голосовании по определению лауреата приняли участие журналисты пяти континентов. Касильяс набрал 224 балла, почти вдвое опередив занявшего второе место капитана итальянской сборной Джанлуиджи Буффона (128). Третья позиция отведена голкиперу «Челси» Петеру Чеху, набравшему 92 очка. Далее следуют страж ворот «Баварии» Мануэль Нойер (85), вратарь «Манчестер Сити» и сборной Англии Джо Харт (26) и Виктор Вальдес, охраняющий последний рубеж «Барселоны» (15).

Viss loģiski, viss pelnīti.

Valdesa atrašanās šajā sarakstā izsaka visu par šo balsojumu. Panamas žurnālisti, kuri zina tikai divas komandas no Spānijas ir tik pat vērā ņemami kā, piemēram, Francijas žurnālisti. diemžēl tas ir tas par ko esmu runājis tik bieži. futbols statistikas un objektivitātes ziņā skatoties no balvu un nomināciju skatu punkta sen ir miris. uzvar populārākie un tie, kuriem darba ne vienmēr ir tik daudz kā citiem. bet ir sasniegumi par kuriem uzzina pat visādās Panamās un Kenijās.

Provokācija izdevusies un tas arī ir pats galvenais.

es komentēju notikumu, nevis Tavu provokāciju? agri vai vēlu es to arī bez Tevis komentētu.

termometrs rakstīja:futbols statistikas un objektivitātes ziņā skatoties no balvu un nomināciju skatu punkta sen ir miris. uzvar populārākie un tie, kuriem darba ne vienmēr ir tik daudz kā citiem.

IFFHS balsojumā Bufons atzīts par 21.gadsimta labāko vārtusargu!
http://sportacentrs.com/futbols/italija/05012013-iffhs_bufons_21_gadsimta_labakais_vartsar

Ko par to saka pats Buffons?

kopš esmu sācis interesēties par futbolu un īpaši par vārtsargiem ļoti bieži ir sanācis dzirdēt cilvēkus sakām, ka vārtsargi nav parasti cilvēki, ka tie kā personības ļoti bieži atšķiras no parastiem futbolistiem, utt. esmu daudz par to domājis un šis fenomens mani vienmēr ir interesējis. lai gan tam nav faktiska izskaidrojuma.
šodien es esmu nobriedis Jums pastāstīt par vēl vienu man ļoti interesējošu un tuvu vārtsargu. un ievads ir stāstam par viņu ļoti lielā mērā atbilstošs. šis vārtsargs ir bijušais Japānas izlases kapteinis Jošikacu Kavaguči.



mēs visi zinām kā pacēlās futbola popularitāte Japānā deviņdesmito gadu beigās. to forsēja Japānas iekļūšana 1998.gada Pasaules Kausa finālturnīrā, kas bija Japānas pirmā tikšana PK finālturnīros tās pastāvēšanas vēsturē. sākās tas viss vēl nedaudz agrāk - Vasaras Olimpiskajās Spēlēs Atlantā. ne jau tas, ka Japāna parādīja lielisku sniegumu Olimpiādē kopumā, cik tas, ka grupu turnīra pirmajā spēlē viņi uzveica Brazīlijas izlasi ar rezultātu 1:0. šī spēle padarīja japāņu futbolistus par varoņiem. un vēl vairāk lika tos mīlēt pēc tam, kad Brazīlija beigās saņēma bronzas medaļas.
Jošī Kavagučī tad bija tikai 20 gadi. jauns, bet ne bez godalgām. iepriekšējā sezonā pirms OS viņš tika atzīts par Japānas līgas labāko jauno futbolistu. kas būtu domājis, ka pēc nieka gada viņu atzīs jau par Japānas līgas labāko spēlētāju. tas bija neticams leciens Kavagučī karjerā. un tā tikai attīstījās, jo uz 1998.gada PK Japāna aizbrauca lielākoties pateicoties tieši sava vārtsarga izcilās spēles dēļ. lai arī pašā čempionātā japāņi neko īsti nespēja parādīt, Kavagučī bija savu uzdevumu augstumos, neļaujot tā laika argentīniešu mašīna, trakajiem horvātiem un nigērijai gūt daudz vārtus pret nevienam nezināmajiem pastarīšiem. Joši ielaida vien 4 vārtus un nostiprināja savu reputāciju Japānā.

tas bija moments, kad arī Eiropa pievērsa uzmanību japānim. īsa auguma priekš vārtsarga - 1,79cm, plastisks, harizmātisks viņš veica neticamus akrobātiskus seivus un bija centrālā figūra laukumā pat ar Gabriela Batistutas un Ernana Krespo esamību uz tā. Eiropā viņu sauca par futbola Brūsu Lī, kluso vadoni un raksturoja kā vārtsargu, kurš spēj neizdarāmo izdarīt par viegli izdarāmu.
šie atzinumi nāca ne tikai no viņa snieguma laukumā, bet arī no viņa personības. vismaz tās, ko mēs varējām redzēt televizorā. ļoti pozitīvs un atbalstošs spēlētājs, kurš nekad nelamāja savus aizsargus pie kļūdām, bet vienmēr uzmundrināja savus komandas biedrus. tas viņu padarīja par vēl populārāku Eiropā, kad viss ko šeit cilvēki zināja par aziātiem bija tas, ka viņi ir noslēgti un augsti cilvēki.
nepagāja garš laiks līdz futbola bums Japānā norima. tas bija pacēlies pietiekami augstā līmenī gan popularitātes, gan futbola ziņā, lai gribētu vairāk. japāņu klubi sāka pirkt vācu un brazīliešu futbolistus, bet viņu spēlētājus īsti neviens nepirka. līdz pienāca Kavaguči kārta.
2001.gadā Harijs Rednaps, kurš tad vadīja Portsmutu, kura spēlēja Pirmajā līgā, pateica, ka vēlās savā komandā redzēt Japānas izlases vārtsargu. futbola fanus Japānā tas padarīja traki laimīgus un visi gaidīja, ka Jošijs nesīs Japānas vārdu kļūstot par tik pat labu cik viņš ir Japānā arī Eiropā. klubi vienojās un Portsmuta samaksāja 1,8 miljonus mārciņu, kas uz to brīdi bija Portsmutas rekordliela summa. kas notika Japānā nav iespējams aprakstīt.
Kavagučī ieradās Anglijā un ļoti ātri iekaroja fanu sirdis. viņu iemīlēja vēl neredzot spēlē dēļ savas pozitīvās attieksmes un vienkāršuma. pirmajā preses konferencē Joši uzslavēja Anglijas transporta sistēmu, kas viņaprāt strādā ļoti labi un ir attīstīta, kā arī daudzas citas ikdienas vajadzības veicošās organizācijas. lai gan laukumā Jošijam gāja ļoti smagi.
Portsmuta bija favorīti uz uzvaru līgā ar savu jauno un spēcīgo sastāvu. īpaši tagad, kad tiem ir pasaules klases vārtsargs. bet spēle Jošijam neaizgāja. pirmajās 11 spēlēs viņš ielaida 24 golus. un ļoti daudzos no tiem bija vainojams neveiksmīgas spēles dēļ. preses konferencēs treneris, kurš pirms iegūt Jošiju nosauca viņu par Japānas Bekhemu (apzīmējot viņa popularitāti Japānā), teica, ka japānis nespēj pierast pie angļu spēles un fiziskās slodzes treniņos.
Kavagučī vājība bija spēle izgājienos, kas ir galvenais vārtsarga spēka punkts Anglijas futbolā. īpaši desmit gadus atpakaļ. īpaši zemākās līgās. kā arī haotiskā spēle bieži vien neļāva noturēt koncentrāciju uz visām 90 minūtēm. futbola eksperti tad rakstīja, ka Kavagučī ir ļoti labs vārtsargs, kurš var nostāvēt 89 minūtes ļoti labi, bet būs minūte, kurā viņš pieļaus kļūdu un ielaidīs vārtus.
kamēr vieni norakstīja viņa nespēju adaptēties dēļ fiziskās slodzes, bet citi dēļ Portsmutas sliktās aizsardzības, Rednepa pacietība beidzās, cerības uzvarēt līgu izsīka un Jošijs zaudēja savu vietu komandā. nākamo sezonu Jošijs tika aizsūtīts uz rezervju čempionātu ar cerību, ka tur viņš spēs adaptēties Anglijas futbolam un atgriezties lielajā komandā. bet laiks ritēja, viņam bija jau 27 gadi un sezonas beigām tuvojoties kluba vadība paziņoja, ka nevarēs gaidīt Jošiju visu mūžu un nepagarinās ar viņu līgumu. Kavagučī uzņēma to ļoti diplomātiski ar ko pacēla savu reputāciju fanu acīs.
sezonas pēdējā spēlē, pie rezultāta 0:0, kad līga bija jau uzvarēta, Redneps veica vārtsargu maiņu. viņš izlaida laukumā Kavagučī. tas bija simbolisks moments, kas apzīmēja šī vārtsarga esamību. divu gadu laikā Kavagučī aizvadīja vien 12 spēles lielajā komandā, kuras bija sliktas un nepārliecinošas. bet pēdējā mačā viņš iznāca uz maiņu 45.minūtē pie ovācijām, kuras nerimās piecas minūtes. jāpiebilst, ka tā bija izbraukuma spēle uz kuru atbrauca 7000 Pompejas fanu. un šāda uzņemšana lika Jošijam parādīt visu uz ko viņš ir spējīgs. viņš noturēja klīnšītu pēc ļoti daudziem seiviem un uzbrucēji viņam atmaksāja ar četru vārtu gūšanu. pēc spēles fani centās pierunāt vadību neļaut japānim aiziet, bet viņš jau bija izlēmis.
cik patīkamam un pateicīgam cilvēkam ir jābūt, lai, spēlējot slikti Anglijā vārtsarga pozīcijā un divu gadu laikā fani tevi redzētu vien 12 reizes, bet sagaidītu ar ovācijām un pataisītu tevi par komandas simbolu? tas nav iespējams. bija vienu reizi. un vairs nekad nebūs.

aizejot no Pompejas, Kavagučī pievienojās Dānijas klubam Nordželande. Dānijā viņam arī īsti neveicās. lai gan ne dēļ snieguma, bet dēļ traumām. aizvadot vien astoņas spēles pusotras sezonas laikā, Kavaguči atgriezās mājās, kur pievienojās Džubilo komandai no Ivatas. nav jāstāsta par to, ka viņu uzņēma ļoti silti.
atgūt formu mājās Jošijam sanāca ļoti ātri. viņš pierādīja, ka, ja arī Eiropā nesanāca, tad mājās viņš joprojām ir labākais. lai gan mājās viņam jāpierāda bija daudz vairāk.
neveiksmīgās karjeras dēļ Anglijā Kavagučī bija zaudējis savu pirmo numuru Japānas izlasē. to paņēma Seigo Narazakī, kurš visu karjeru spēlēja Japānā. Narazaki arī ir ļoti interesants un lielisks vārtsargs par kuru varbūt kādreiz es Jums pastāstīšu. bet visinteresantākais viņa karjerā ir nepārtrauktā cīņa ar Kavagučī. Jošijs ar Narazaki ir pazīstams jau sen. 1998.gadā tieši Narazaki brauca uz Franciju kā otrais vārtsargs.
Kavagučī un Narazaki cīņu par vietu izlasē nevar salīdzināt ne ar vienu citu vārtsargu cīņu. tajā ir nedaudz no Bartēza un Kupē sāgas un nedaudz no Lēmana un Kāna sāgas. Japānā Kavagučī bija futbola simbols un pat, kad viņa komandai neveicās, viņu vienmēr slavēja. viņš bija harizmas pilns un mīlēts savas attiksmes dēļ. turpretī Narazaki bija savādāks. viņš bija īsts profesionālis, kurš nekad neiedziļinājās tajā, ko saka un dara, bet bija atzītāks laukumā. Kavagučī tika atzīts par 1995.gada Japānas labāko jauniņo un 1996.gada Japānas labāko vārtsargu, kamēr Narazaki tika nosaukts par Japānas labāko vārtsargu 1996.un 1998.gados. Kavagučī ne reizi.
uz 2002.gada PK kā Japānas pirmais numurs aizbrauca jau Narazaki un nostāvēja labi. Kavagučī, kurš tad spēlēja Pompejas rezervēs arī bija izlasē, kā otrais. bet tagad bija jauna cīņa - 2006.gada PK. Japānas futbols bija nostiprinājies un Kavagučī neaizskaramā varoņa statuss bija izzudis. viņš aizvadīja labu atgriešanās sezonu, bet jau nākamajā viņš bija atgriezies. neskaitāmās spēles, kurās Jošijs bija varonis un nesa svarīgus punktus ļāva viņam saņemt Japānas labākā vārtsarga balvu 2006.gadā. pirmo reizi savā karjerā, 31 gada vecumā. tagad nevienam nebija šaubu par to, kurš brauks uz Vāciju ar pirmo numuru.
PK Japāna atstāja labu iespaidu. bet atkal - īpaši Kavagučī. grupā ar viņiem bija Horvātija, Austrālija un varenā Brazīlija:



būtībā par Kavagučī var stāstīt ļoti daudz. viņš savas karjerā ir paveicis tiešām daudz. lai gan, pa lielam ņemot, karjera viņam sanāca ļoti dīvaina. neticami populārs, neticami potenciāls, bet tā īsti sevi nepierādīja uz lielās scēnas.
Kavaguči spēcīgākā vārtsarga īpašība ir vienpadsmit metru soda sitienu atsišana un lielo maču aizvadīšana. pendeles, kuras viņš ir atsitis ir nesušas Japānai ļoti lielus sasniegumus. viņš ir atvairījis pendeles 2004.gada Āzijas kausā, kuru Japāna uzvarēja, 2006.gada PK, 2006.gada PK atlases ciklā, 2001.gada Konfederāciju kausā un daudzos citos turnīros. īpašs stāsts ir par Āzijas kausu 2004. uz turieni Japāna devās tikai Kavagučī snieguma kvalifikācijā dēļ un to viņi negaidīti uzvarēja arī tikai pateicoties viņa sniegumam visa turnīra laikā un pusfinālā divu atsisto pendeļu dēļ.
tas ir vārtsargs, kurš nepierādot sevi, lika ļoti lielus fanu pūļus sevi mīlēt un cienīt. saukt par simbolu un dot sev nebeidzamu varoņa statusu. Jošijs Kavaguči ir fenomens. viņa karjera ir fenomens, bet galvenais viņa fenomens ir viņš pats. un tas ir tas, kas vārtsargus padara īpašus. kas? tieši tā - neizskaidrojami.



šobrīt Jošijs joprojām spēlē. tajā pašā Ivatā, kur ir aizvadījis jau vairāk par 200 mačiem. viņš ir komandas kapteinis un kopš 2006.gada ir bijis Japānas izlases kapteinis.
par karjeras beigām izlasē Kavagučī paziņoja pēc 2010.gada Pasaules Kausu uz kuru Kavagučī aizbrauca traumēts. viņš bija Japānas pirmais numurs, bet 2009.gadā salauza kāju un nepaspēja atgūties. lai gan viņu paņēma izlasē, ko treneri skaidroja ar to, ka Jošijs ir neticama personība un viņa psiholoģiskā nozīme komandai ir neizmērāma.
viņš ir Japānas visvairāk spēles aizvadījušais vārtsargs ar 116 spēlēm un ir viens no diviem Japānas spēlētājiem, kurš ir piedalījies visos Japānas Pasaules Kausos. otrs spēlētājs ar šādu statusu ir - Seigo Narazaki.

Japāna toreiz spēlēja grupā ar Argeniem, hrvatsku un Džamaiku, ne jau Nigēriju, lol.

Bet kas tur ko nesaprast? Kuram tad patīk iet rāmī, kad visi jaunībā grib skriet un sist golus? Pietam stāvot vārtos var sāpīgi atrauties, tāpēc arī tā saka, ka visi GK ir nedaudz jobnuti.

Sky rakstīja:
IFFHS balsojumā Bufons atzīts par 21.gadsimta labāko vārtusargu!
http://sportacentrs.com/futbols/italija/05012013-iffhs_bufons_21_gadsimta_labakais_vartsar

…15. Игорь Акинфеев (Россия) — 47.

…47. Руслан Нигматуллин (Россия) — 11.

…61. Сергей Овчинников (Россия) — 7.

…65. Вячеслав Малафеев (Россия) — 6.

Ņigmatuļins laikam par spēli pret Tirol ļoti daudz punktus reitingam nopelnīja.

bez pārspīlējumiem - viens no vismaz trim labākajiem EPL 21. gadsimta vārtsargiem:

sveiciet nākamo Itālijas Džidžī Bufonu un pasaules labāko vārtsargu. Matia Perins!



par viņu vēl nav daudz klipu jūtubē, jo viņš ir vien 20 gadīgs fenomens, kurš spēlē Paskārā.
plašākai publikai Matia kļuva populārs pagāšnedēļ, kad Paskāra spēlēja pret Fiori. 15 brutāli seivi un uzvara pār vienu no spēcīgākajiem klubiem Itālijā pārsteidza visus futbola ekspertus Eiropā.
lai gan viņa talants nav nekas jauns Itālijas futbola ekspertiem. ļoti ilgu laiku Matia tiek saukāts par nākamo Bufonu. viņš ir spēlējis vairākās Itālijas jauniešu izlasēs un drīz debitēs arī lielajā izlasē.

interesants atgadījums bija, kad Paskāra uzņēma Juvi. Perinam tajā dienā palika 20 gadi. dzimšanas dienā spēlēt pret Juvi un iespēja dabūt sava elka - Bufona, kreklu...
diemžēl spēle Perinam neaizgāja. Juve pārbrauca pāri Paskārai ar rezultātu 1:6. bet interesantākais bija tas, kas notika pēc spēles:



kad viens no trim vislieliskākajiem spēlētājiem, kuri ir skārušies futbola bumbai pasaules pastāvēšanas vēsturē pieiet pie tevis, apsveic dzimšanas dienā 20 gados un piecas minūtes tevi mierina un stāsta, ka šī spēle ir tikai īss karjeras mirklis, kas tev nākotnē dos tik spēcīgu pieredzi... Perins ir viens no visveiksmīgākajiem vārtsargiem vēsturē.
pagāšnedēļ Perins aizvadīja vienu no visizcilākajiem one-man mačiem šosezon. kāds Mesī? kāda Spānija? nekas nelīdzinās tam, kad vārtsargs vienatnē velk komandu. viņa sniegums bija fenomenāls. kā teica Perins, tad šai spēlei un tādai pašatdevei viņu motivēja tieši Bufona rīcība pēc spēles ar Juvi.
tas tikai parāda, cik izcils ir Džidžī. un kā viņu salīdzināt ar citiem futbolistiem?

Bufons, protams, malacis, bet esmu saskaitījis vēl 3 nākamos Bufonus
Marketi 1983. g.
Viviāno 1985. g.
Sirigu 1987. g.
...
Perins 1992. g.

1. Kas atšķir Perinu no pārējiem kandidātiem?
2. Kas tas par bezpriģelu, kpc nav 1989. g. dzimušā nākamā Bufona ?

es vienkārši vakar skatījos A Sērijas geimvīka apskatu un redzēju tos seivus, tāpēc, protams, pārspīlēju saucot Perinu par nākamo Bufonu. tāda nav bijis, nav un nebūs. tas ir smieklīgi. Bufons ir tas pats, kas Zidāns. viens līmenis. kaut kādās īpašībās tiem ir daudz līdzīgu - Čehs, Gurkufs utt, bet tāda paša līmeņa, stabilitātes un citu īpašību ziņā neviens netur.
Perins būs nākamais izlases ilggadējais vārtsargs. vienīgais, kas viņu padara par 'nākamo Bufonu' ir viņa jaunība, kurā izšāva. Bufons beigs karjeru izlasē pēc 3-5 gadiem. Perinam būs 23-25. uz to laiku, jācer, ka viņš jau pietiekami attīstīsies, lai kļūtu par izlases Nr.1
ja skatāmies uz vārtsargiem, kurus ir saukuši par jaunajiem Bufoniem, tad neviens no viņiem pat ne tuvu nav pienācis pie Džidžī spējām un līmenim. tas, kas padara Perinu īpašu ir laiks, kurā viņu sauc par nākamo Bufonu. proti, viņš spēlē A Sērijā 20 gadu vecumā. neviens no iepriekšējiem Bufoniem 20 gados A Sērijā nespēlēja. pat 23 gados nē. mēs viņu varam vērot katru nedēļu spēlējam pret lielām komandām. līdz ar to lielākas iespējas progresēt ātrāk.
bļa, es tak tikko pamodos, ko jūs gribat no manis?

šito atceraties?

Nu pašlaik viņš vēl joprojām silda solu U21 izlasē aiz Bardi. Domā, ka šī spēle dos viņa karjerai grūdienu, lai izšautos uz patiesi lielās skatuves? Vai tikai pats neizteicies samērā skeptiski attiecībā uz viņu un pāriešanu uz Milan? Mosh jaucu, man likās, ka tktko tādu atceros lasījis.

šī spēle viena nē. viņš šo sezonu kopumā aizvada ļoti labi un stabili. līdzīgi kā Bufons aizvadīja savas pirmās sezonas Parmā, kad tā vēl nebija spēcīga.
pret viņu skeptiski esmu izteicies pēc spēles ar Juvi, kur viņš bija ļoti nepāriecinošs. bet par Milānu sakarā ar viņu neko neatceros. vispār maz esmu par Perinu runājis.

No pēdējā Dienvidamerikas U-20 izlašu čempionāta Peru vārtsargam šāda epizode:

ātrums ir viena no GK galvenajām īpašībām. ātrums, kuru viņš nodemonstrēja atsitam otro sitienu, nevis, kad skrēja pakaļ bumbai, par ko padomāja 99% futbola ekspertu, kuri neko nejēdz no tā, kas vārtsargiem jādara laukumā.
varu iedomāties, kā viņš jutās pēc tā momenta. kā 10 orgasmi uzreiz.

Nu pirmā daļa enivei ir fakaps, vai tad ne? Viņam tur nebija jābūt un ja reiz izskrēja, bija bumba jāpārtver..